13. jūnijā pēc cīņas ar nedziedināmu slimību mūžībā aizgājis mūsu kolēģis, laboratorijas vadītājs, profesors un LZA akadēmiķis Edvards Liepiņš (1944-2019). Viņš bija izcils zinātnieks, fizikālķīmiķis – spektroskopists, kodolu magnētiskās rezonanses skolas izveidotājs.
Prof. Liepiņš bija viens no kodolu magnētiskās rezonanses (KMR) spektroskopijas pamatlicējiem Latvijā 1970-tajos gados. Vēlāk strādājis pie organisko un metālorganisko savienojumu reaktivitātes un struktūras pētījumiem, izmantojot daudzkodolu KMR spektroskopiju. No 1990. līdz 1992. gadam stažējies prof. Kurta Vītriha (Kurt Wüthrich) laboratorijā Šveices Federālajā tehnoloģiju institūtā Cīrihē (ETHZ). Šajā laikā prof. Liepiņš piedalījies vairākos pētījumos par proteīnu struktūru un hidratāciju ūdens šķīdumā, kas bijuši par pamatu Nobela prēmijas (2002) piešķiršanai prof. Vītriham. No 1992. līdz 2004. gadam strādājis kā asociētais profesors Karolinska institūtā Zviedrijā prof. Gotfrīda Otinga (Gottfried Otting) laboratorijā. Ārzemju periodā prof. Liepiņš publicējis darbus virknē prestižāko zinātnisko žurnālu, tai skaitā žurnālā Science un vairākos Nature grupas žurnālos. 2004. gadā prof. Liepiņš atgriezās Latvijā un kļuva par Organiskās sintēzes institūta (OSI) Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītāju, kā arī par profesoru Rīgas Tehniskajā universitātē.
Viņa mērķis – pasaules līmeņa KMR centra izveide OSI un pētījumu paplašināšana strukturālās bioloģijas un racionālas zāļvielu atklāšanas jomās – prasīja papildspēkus un savas zinātniskās skolas izveidi. Kopš 2004. gada prof. Liepiņa vadībā izstrādāti 11 bakalaura un maģistra darbi, kā arī 2 doktora darbi. Izmantojot savu starptautisko paziņu loku, viņš palīdzēja studentiem iegūt stažēšanās vietas labākajās ārzemju laboratorijās. Šo prof. Liepiņa darbu OSI turpina viņa skolnieks prof. Kristaps Jaudzems.
Prof. Liepiņš publicējis ap 300 anonīmi recenzētus, starptautiskajās datu bāzēs iekļautus rakstus. Viņs apbalvots ar vairākiem apbalvojumiem – Solomona Hillera medaļu (2004), Gustava Vanaga balvu (2005), Grindeļa medaļu (2007), Paula Valdena medaļu (2007), Ministru kabineta balvu (2011), kas atzīmē viņa zinātniskos sasniegumus, sadarbību ar farmaceitisko industriju un jaunas zinātnisko pētījumu jomas iedibināšanu Latvijā.
Profesors bija stingrs, bet patiesi godīgs, atbildīgs un tajā pat laikā sapņotājs. Īpaša personība, kas mums ļoti pietrūks. Atvadoties, izsakām dziļu līdzjūtību viņa ģimenei un tuviniekiem.